Kipra ir neliela, mūsu atpūtniekiem labi pazīstama, saulaina sala uz dienvidiem no Turcijas. Vairums iebraucēju te bez bēdu zviln pludmalē, pārāk neiedziļinoties vietējo iedzīvotāju savstarpējās peripētijās. Taču tās, izrādās, ir gana nopietnas. Salu izsenis apdzīvo turki un grieķi, pēc neatkarības iegūšanas no britiem 1960. gadā valsti sāka plosīt militārie apvērsumi, ilgas pēc apvienošanās ar Grieķiju un abu nāciju sadursmes. Grieķu salā ir vairāk, un tie tad arī attiecīgi mazliet vairāk apbižoja turku minoritāti. Kad 1974. gadā, kārtējā militārā apvērsuma rezultātā, enosis, jeb apvienošanās ar Grieķiju, kļuva pavisam iespējama, Turcijas nervi neizturēja un tie iebruka salā, okupējot tās ziemeļu daļu un kā iemeslu tam minot turku izcelsmes iedzīvotāju aizstāvību. Kopš tā laika valsts ir sadalīta divās daļās. Ziemeļi ir tikai Turcijas atzīta, no tās subsīdijām atkarīga un starptautiski izolēta province, savukārt dienvidi ir Eiropas Savienības dalībvalsts. Paskatīsimies, kas notiek tur, kur šīs abas realitātes satiekas.
Ielidoju Erkanas lidostā agri no rīta ar tiešo reisu no Stambulas. Aviosatiksme ar šejieni ir tikai Turcijas virzienā. Februāra sākums, taču dienvidos viss ir patīkami zaļš. Pirmais mērķis – pilsētiņa salas austrumos – Famagusta grieķiski, Gazimaģusa turciski.
Centrālajā laukumā redzams stilīgs turku Nācijas Tēva – Ataturka piemineklis un tikpat stilīgi nofrizēta palma. Plīvo gan Turcijas, gan Ziemeļkipras karogs, vienmēr un visur abi redzami blakus.
Acīs krīt iespaidīgs taksometrs. Auto numuri salas ziemeļos palikuši britu stilistikā ieturēti.
Vecpilsētu apjož ļoti labi saglabājies mūris, pie kura novēroju tikpat labi saglabājušos drāmu – Afrodīte tiek kaunināta par saplēstu šķīvi.
Arī Famagustas vecpilsēta ir labā stāvoklī. Aiz tās redzama Vidusjūra, savukārt vēl aiz tās nav redzama tur esošā Sīrija, kurā plosās pilsoņu karš. Tikai apmēram 200 kilometrus no šejienes.
Laiks te acīmredzami velkas lēnāk kā Eiropā pierasts.
Ieliņās ir milzums patīkami apbružātu detaļu.
Gājēju pāreju šķērso kāds Latvijā labi pazīstams, reģionāls politiķis.
Frizētava.
Seju mazgājošs kungs.
Mani saplosīt griboši sunīši.
Taču interesantākā vieta pilsētā nav šeit. Mazliet vairāk uz dienvidiem vīd betona daudzstāveņu silueti. Tā ir piepilsēta Varoša, sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados populārs Vidusjūras kūrorts. Šīs vietas stāsts ir baiss un fascinējošs reizē.
Septiņdesmito gadu sākumā Famagusta bija kļuvusi par galveno tūrisma galamērķi Kiprā. Tādēļ tika celtas arvien jaunas viesnīcas, bulvāros viens pie otra blīvējās šiki veikali, bāri, klubi un kafejnīcas. Varošu bija iecienījušas arī tālaika zvaigznes, piemēram, Elizabete Teilore un Brižita Bardo. Un tad, 1974. gada jūlija beigās Kiprā iebruka turku armija un augustā ieņēma arī Famagustu. Iedzīvotājiem, galvenokārt grieķiem, tika pavēlēts evakuēties, ko tie darīja, domādami, ka pamet mājas uz nedēļu, divām. Kopš tā laika turku armija te oficiāli nelaiž nevienu. Kilometriem pludmales, pilsētas ir aizžogoti un izmiruši.
Internetā klīst stāsti un fotogrāfijas ar autosaloniem, kuros joprojām izstādīti 1974. gada modeļi, viesnīcām, kurās saglabājies interjers un tā tālāk. Tomēr mazticams, ka tas ir iespējams, jo jau pirmajos okupācijas gados pilsēta tika masīvi izlaupīta, līdz pat prom aizvestiem logu rāmjiem. Naktī viss ir baisi tumšs un kluss, pāris vietās redzami vien turku kontrolposteņu prožektoru stari. Runā, ka par objekta fotografēšanu arestējot bez žēlastības un esot vismaz 500 eiro sods.
Ziedu laikos te mēdza sabraukt viss Rietumeiropas krējums, numuriņi esot rezervēti gadiem uz priekšu. Pēdējais hotelis darbību esot sācis trīs dienas pirms pilsētas ieņemšanas.
Turpat pludmalē vietējie ar pludiņmakšķerēm no jūras ķeksē ārā kalmārus.
Aspelia Hotel arī tagad ir tādi kā ziedu laiki – uz balkona iesējušās tulpes.
Tomēr agrāk tas izskatījās brašāk.
Nonāku līdz robežbarikādēm smiltīs. Pāri līst – stress.
Aiz šī punkta stiepjas kilometriem maģiskas pilsētas, kārtējā pieminekļa cilvēces tumšajai pusei. Šo gadu gaitā starp grieķiem un turkiem ir notikusi tirgošanās ar šo vietu, tā ir iesaistīta dažādās šantāžveida akcijās, te pieprasot pret tās atdošanu labumus ekonomikai, te piedraudot šeit izmitināt Kosovas bēgļus.
Tā kā diemžēl neesmu saorganizējis sev iespēju paklaiņot pa pilsētas ielām, nenonākot turku cietumā – izlīdzos ar pastaigu gar robežžogu.
Apdzīvotā vieta un spoku pilsēta robežojas ļoti organiski.
Tomēr pārsvarā redzams panīkums.
Saglabājusies grieķu fasāde.
Un benzīntanks.
Nikosija
Lai gūtu pilnīgāku priekšstatu par lokālo situāciju, dodos uz galvaspilsētu Nikosiju, kas, tieši tāpat kā kādreiz Berlīne, ir sadalīta divās daļās. Dzeloņdrāšoto sadalījumu vēl vairāk var izjust perfekti saglabātā pilsētas nocietinājumu mūra dēļ, kas ir ideāli apaļš. Interesanti, ka turku pusē kartēs ir iezīmētas abu pilsētas daļu ielas un pat gājēju maršruts, kas vijas cauri visai vecpilsētai. Grieķu pusē kartē redzami tikai dienvidi.
Ienākot vecpilsētā, uz mūra postenī redzams mūsdienu pilsētas sargs.
Te ir interesants dažu ieliņu rajons, Samanbahce – apmēram 1900. gadā uzcelts, eksperimentāls sociālo māju projekts. Salīdzinoši ar apkārtējās apbūves haotiskumu tas šķiet atsvaidzinoši sterils.
Turku kungi spēlē turku kungu spēles.
Un vispār ielās nav novērojams dzīvi viegli izbaudošu turku kungu deficīts.
Restorānam atvesti zaļumi.
Vietējā Adele.
Ziemeļnikosijas kaķis ar pavadonēm.
Ļoti kompakts mājas pagalms.
Šķelmīgi vietējie iedzīvotāji, kas ļoti vēlējās nofotografēties.
Un tad, ieliņa pēkšķi apraujas un priekšā ir tā saucamā Zaļā līnija, buferjosla starp abiem naidīgajiem kaimiņiem. Atšķirībā no grieķu puses, ko varēs redzēt vēlāk, turku pusē norobežojums ir korekti vārti. Jocīgi redzēt cilvēkus dzīvojam pāris metru attālumā no šādas vietas.
Citā vietā robežvārti ir arī armijas daļas vārti.
Vēl cita kontaktvieta. Zili baltās benzīna mucas jau ir grieķu pusē.
Te ir arī pavisam dīvains, pusaizaudzis stadions, kurā vislabākās tribīnes ir ANO miera uzturētājiem.
Robežas tuvumā redzams arī vairāk graustu kā citur.
Un kā ir grieķu pusē, Eiropas Savienībā? Šķērsoju vienu no diviem gājēju robežpunktiem pilsētā, saņemu pasē zīmogu un eju skatīties. Turpat netālu ieraugu restorāniņu Berlīnes mūris Nr. 2
Tik tiešām, galdiņi ir pāris metru attālumā no nocietinājumiem.
Jebkurā gadījumā – labāk cīnīties ar karogiem, nevis kalašņikoviem. Grieķu zilibalto un kipriešu balto šajā gadījumā gan aizēno milzīgs, pat gigantisks Ziemeļkipriešu eksemplārs, kas izveidots kalna nogāzē. Tīrākā troļļošana.
Turki speciāli izmanto nežēlīgi augstus karoga mastus un papildu jaudai pārīti nostiepj arī starp grieķu pusē tāpat labi redzamajiem mošeju minaretiem.
Grieķu kiprietim gan tas netraucē izbaudīt laikrakstu.
Šajā pusē bijušās ielas ir aizbarikādētas daudz haotiskāk, acīmredzami vienkārši reaģējot uz turku rīcību barjeras otrā galā. Nācās taisnoties ar dusmīgu kungu par fotografēšanu, stādījos priekšā kā vēstures students.
Savstarpējās attiecībās šajā brīdī ir atslābums – armijas būdiņas ir tukšas.
Kādā vietā novērojams viduslaiku cienīgs skats – viens otram pretī divi cietokšņi ar visām šaujamlūkām. Pilsētas mūra robojuma īpatnību dēļ teritorija sadalās interesanti – kreisajā pusē mūra augša ir turku daļā, iela un labās puses cietoksnis – grieķu. Ja labi ieskatās, redzami arī attiecīgie karogi.
Lūk. Ej tu tāds mierīgi pa grieķu trotuāru, un nezini, kurā brīdī Tevi no augšas vēro turku kolēģis.
Otrs kontrolpunkts ir atvērts mašīnām. Ar zigzaga prettaranēšanas iebraukšanas konceptu.
Brīžiem ANO buferzona ir arī redzama. Fotografēt gan laikam te atkal nedrīkst.
Tūristu taka trotuārā tiek apzīmēta ar vienotu vēsturiskās pilsētas simbolu.
Atšķirībā no grieķu puses tūristu kartes, kurā labi var redzēt sadalījuma sāpi.
Tomēr kopumā, par spīti miera baložiem grieķu pilsētas daļas logotipā un vienotas salas kontūrā valsts karogā, man radās priekšstats, ka abas puses šo situāciju izmanto savā labā dažādos kaulēšanās darījumos, un nemaz neraujas sarežģījumu atrisināt un kādreiz būt atkal apvienoti. Pēc tik ilgiem gadiem ērta aizvainojuma tas radītu tikai jaunus, un iespējams, daudz lielākus sarežģījumus.
Te ir arī citas aktuālas, lokālas problēmas.
Un arī par tām ne vienmēr ir laiks domāt. Kur nu vēl par politiku.
